,,...Un tad, kad zvaigzne krīt,

Tā it kā iekož:

Viss nepaliekošs ir

Un nepietiekams..." /Imants Ziedonis/

 

  Vēl tikko viņš bija dižākais no dzīvajiem, nu devies savās - mūžības gaitās...

Ir cilvēki - komētas, kas sadegot atstāj aiz sevis spožu gaismu un ir cilvēki – Zvaigznes, kas rāmi spīd vēl tūkstošiem gadu pēc izdzišanas.

Mēs dzīvojam Ziedoņa laikā.

Laikā, kas nebeidzas, kad Zvaigzne izdzisusi, jo cilvēks ir mirstīgs, bet gaisma mūžīga.

Dzejnieks nesagaidīja savu astoņdesmito ziedoni.

Mums, kas paliek, viņš devis tik daudz, lai pietiktu tautas mūžam.

It kā nepietrūkst, bet arī nepietiek...

 

,,...istaba ir gaismas pilna,un pats es esmu gaismas pilns,
Un laikam tur iekšā arī sirds sadeg mirdzēdama.
Es gribu vēl kaut ko teikt,bet viss,ko es saku,sadeg kā brīnumsvecīte.
SIRDS SADEG MIRDZĒDAMA."  /Imants Ziedonis/

Izstāde dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa piemiņai (1933 – 2013)