“Ja es ko neredzu pats un nevaru, kā saka, ar roku pataustīt, tad tas man var būt ļoti interesanti, bet nekad nerosina rakstīt. [..] Vienmēr lugas pamatā man ir tas, kas notiek dzīvē, nekad ar prātu izdomāta sakarību virkne”.

Daudzām Priedes lugām pamatā ir reāli prototipi.

„Tāpat kā latviešu zemnieks novāc akmeņus no sava lauka un saliek tos kārtīgi gar ceļa malām, tā arī Priede atbrīvo savus varoņus no tumšām kaislībām. Nē, viņš nenoliedz kaislību tiesības uz eksistenci, bez tām arī nav īsti labi, tomēr drošāk būs, ja tās gulēs ceļmalā. (..) Nespēju iedomāties, kā Gunārs varētu skriet. Kliegt. Nekad neesmu dzirdējis, ka viņš būtu pacēlis balsi. Nekad neesmu piedzīvojis brīdi, kad viņš būtu zaudējis pacietību. Koncentrēti klausās. Arī sevi nekad nepārtrauc pusvārdā un stāstījumu turpina līdz galam. Labestība, akurātums, droša paļāvība. (..) Gunāram Priedem nav Tenesija Viljamsa juteklības, Edvarda Olbija paradoksalitātes un Eižena Jonesko traģiskā sarkasma. Viņam ir sava dramaturģiskā valoda, pievilcīga tieši ar atšķirību no vispārpieņemtā”.
/Šapiro Ā. Starp-brīdis. – Rīga, 1991, 77.lpp./

Latviešu dramaturgam Gunāram Priedm (1928–2000) aprit 85. gadskārta .

Bibliotēkā skatāma autora darbu izstāde.